Today Latvia is celebrating 32 years since regaining independence. There are solemn events, state awards are given, emotional speeches are heard, the name of Ukraine is often heard, and the sun shines. A relaxed mood that suggests that there probably won’t be a war here, but if it comes, people will be prepared for it. A military parade was also held in a small town, where residents of the province were able to view our NATO partners abroad and examples of armored vehicles from up close. It’s not a bad tradition to show off what this NATO even looks like in a different city each year. Not long ago (and I suppose even now) it was perceived by many as something distant and foreign, and it was not surprising, especially from a Russian speaker, to hear a question like this: Why are you so sure that NATO will not attack Latvia? Today I read in the German “Spiegel” about how German Chancellor Helmut Kohl and also Foreign Minister Hans-Dietrich Genscher tried to influence the Baltic states not to join NATO in the early 1990s, generally advising them to wait another ten years or so for their freedom. For the sake of peace with the Russians. But things turned out the way they did, and that’s a good thing. Now we and Estonia are the countries that have helped Ukraine the most in terms of GDP. And also the so-called “occupier” or “monument to the liberators of Soviet Latvia and Riga from the German fascist invaders” seems to be on the move and will probably be dismantled. Until then, a public exhibition about the horrors of the Ukrainian war will be erected in front of the building so that those who come here on May 9 cannot miss it. Although they don’t care; for them, the pictures are either “American propaganda” or reinforcement of their pride.
May 9 will be of special significance this year, as it is said that Russia could finally declare war on Ukraine on that day and launch a general mobilization. The annual parade on Moscow’s Red Square will also not be missing, although this year there will be no foreign guests. For this, the square is overflown by the “Doomsday Plane” or “Flying Kremlin”, the aircraft from which the Tsar can safely lead the country in the event of nuclear war. The parades that were planned before the war – in occupied Kiev or even in Kharkov or Odessa – will certainly fail to materialize. Likewise, this is not feasible in Mariupol, which is still not fully occupied and little of which remains. The city is simply destroyed, while agricultural products are shipped to Russia in large quantities, as well as agricultural technology and people – the number of people shipped to Russia already exceeds one million. And then there is talk of a surgical procedure that the tsar is to undergo in the next few days. Let’s hope so. In the meantime, I have to defeat the cursed Covid myself; that’s not easy.
Photo: Preparations for the parade on the occasion of May 9 in St. Petersburg.
Šodien Latvijā svētki – 32 gadi kopš atjaunota neatkarība. Noteik svinīgie pasākumi, tiek pasniegti valsts apbalvojumi, skan emocionālas runas, bieži klātešošs ir arī Ukrainas vārds, spīd saule. Gaiša noskaņa, kas liek domāt par to, ka kara te tomēr nebūs, bet, ja tomēr atnāks, tad cilvēki būs tam gatavi. Vienā mazpilsētā bija arī militārā parāde, kurā provinces ļaudis varēja vaigā skatīt mūsu NATO ārzemju partnerus un bruņotās tehnikas paraugus. Nav slikta šī tradīcija katru gadu citā pilsētā atrādīt, kā vispār tas NATO izskatās. Vēl nesen (pieņemu, ka joprojām) daudzi to uztvēra kā kaut ko tālu un svešu un nebija brīnums, sevišķi no krieviski runājošā, dzirdēt jautājumu kā šis: Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka NATO neuzbruks Latvijai? Šodien izlasīju rakstu vācu “Spiegel” par to kā Vācijas kanclers Helmuts Kols un arī ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers 90. gadu sākumā mēģināja ietekmēt lietas tā, lai Baltijas valstis NATO neiestājas un vispār ieteica pagaidīt ar savu brīvību vēl kādus 10 gadus. Mīļā miera ar krieviem labad. Bet nu notika tā, kā notika un labi vien ir. Tagad mēs ar Igauniju esam valstis, kas attiecībā pret savu nacionālo kopproduktu ir palīdzējušas Ukrainai visvairāk. Un arī tā saucamā “okupekļa” jeb “pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” lieta, šķiet, ir izkustējusies, to visdrīzāk demontēs. Kamēr tas nav noticis, pie tā ir ierīkota publiska izstāde par šausmām Ukrainas karā, lai tie, kas te varētu nākt 9. maijā, nevarētu paiet garām. Kaut gan viņiem jau vienalga, viņiem tās bildes ir vai nu “ameriķāņu propaganda” vai arī pašlepnuma vairotājas.
9. maijs šogad būs īpaši nozīmīgs, jo runā, ka tajā datumā Krievija beidzot varētu pieteikt Ukrainai karu un uzsākt vispārēju mobilizāciju. Neizpaliks arī ikgadējā parāde Maskavas Sarkanajā laukumā, lai gan neviena ārzemju viesa šogad tur nebūs. Toties laukumam pārlidošot “Pastardienas lidmašīna” jeb “Lidojošais Kremlis” – lidaparāts, no kura cars droši spēj vadīt valsti kodolkara draudu gadījumā. Pilnīgi noteikti izpaliks tās parādes, kas bija iecerētas vēl pirms kara – ieņemtajā Kijevā vai kaut Harkovā jeb Odesā. To nevar izdarīt arī Mariupolē, kas joprojām nav pilnībā ieņemta un no tās maz kas ir palicis pāri. Pilsēta ir vienkārši iznīcināta, kamēr lauksaimniecības produkcija milzu apmēros tiek vesta uz Krieviju, tāpat arī lauksaimniecības tehnika, tāpat arī cilvēki – uz Krieviju izvesto skaits jau pārsniedz miljonu. Un tad vēl runā par ķirurģisku operāciju, kas tuvākajās dienās jāveic caram. Cerēsim. Tikmēr man pašam jāpieveic nolādētais Covid, viegli nav.
Photo: gatavošanās 9. maija parādei Sanktpēterburgā
