Friday.
Today I spent a lot of time with the students, but I failed to do what I had planned to do the day before – ask them if they would flee Latvia if there was a war. I didn’t ask them because they fascinated me with their still unfinished scripts, which date back to the pre-war period. We read aloud. Stories of various genres about the search for one’s place in the world. There are criminals, stupid people, annoying neighbors, lack of money and love, old idiots, youthful delusion, disgusting work, disgusting capitalism and other things that make up peacetime. Not very dramatic events. Everything ironic or stylized, about life as a film. No war will succeed in sweeping away all these everyday stories. There is not even an echo and hopefully there will not be. But when I think of the films I’ve had to write myself in recent years, they are almost always about stories and people scarred by war: 1692, 1924-1940, 1945, 1949, 1968, 1975. Only a few contain my own ideas; I was asked to research, develop and write down. I never thought I’d have to dig so deep into the past and the traumas of history, I thought I’d be writing comedy. But, lo and behold, now again – again I was asked to reflect on the war. Strange. By the way, I used to divide people into peace and war types. Who finds it easier to live in what time, and to find the right meaning for themselves. Throughout my youth I thought of myself as a man of war, but not anymore. Today, I can no longer watch the news from Ukraine and want to pick up a thick book. But I can’t, I have to write about the Cold War and the spy games of 1968. The year I was also born behind the Iron Curtain. Now I am writing from the other side of the curtain. Thank God! And here I have to think about Ukraine again.
(Photo: Riga Bridge Passage with the inscription in Russian: believe in yourself)
“While the whole world is chasing after the virtual Bin Laden to save itself from ‘international terrorism,’ another Hitler-like monster is being pumped full of blood behind the walls of the Kremlin. And if he is not stopped in time, then, possibly, this madman will lead civilization to another world war in the near future, in whose flames millions and millions of people will burn.” This was said on 03.09.2006 by Alexander Litvinenko, who was poisoned to death by Putin with radioactive plutonium.
Piektdiena.
Šodien pavadīju daudz laika ar studentiem, bet tā arī neizdarīju to, ko biju plānojis iepriekšējā dienā – pajautāt, vai viņi bēgs no Latvijas kara gadījumā. Nepajautāju, jo viņi aizrāva ar savu filmu vēl negatavajiem scenārijiem, kas ir vēl pirmskara domu augļi. Lasījām skaļi. Visdažādāko žanru stāsti par savas vietas atrašanu pasaulē. Tur ir bandīti, stulbi cilvēki, kaitinoši kaimiņi, naudas un mīlestības trūkums, veci idioti, jaunības maldi, pretīgs darbs, riebīgs kapitālisms un citas miera laikus veidojošas lietas. Ne pārāk dramatiski notikumi. Viss tā ironiski vai stilizēti, par dzīvi kā kino. Kara, kas to visu ikdienas šļuru aizmēztu, tur nav. Nav pat atbalss un cerams, ka nebūs. Bet padomājot par filmām, ko pašam pēdējos gados nācies rakstīt, tad gandrīz visas ir par kara sakropļotu vēsturi un cilvēkiem: 1692nd, 1924.-1940th, 1945th, 1949th, 1968th, 1975. gads. Tikai dažās ir manas idejas, vairāk esmu lūgts izpētīt, attīstīt, uzrakstīt. Nekad nebūtu domājis, ka vajadzēs tā rakņāties pagātnē un vēstures traumās, šķita, ka rakstīšu komēdijas. Bet, redz, atkal – arī šeit palūdza par karu reflektēt. Dīvaini. Starp citu, agrāk es šķiroju cilvēkus miera un kara tipos. Kam kurā laikā vieglāk dzīvot, atrast sev pareizo pielietojumu. Visu jaunību par sevi domāju kā par kara cilvēku, tagad vairs tā nav. Šodien vairs nevaru paskatīties ziņas no Ukrainas un gribas kādu biezu grāmatu paņemt. Bet nevar, jāraksta par Auksto karu un spiegu spēlēm 1968. gadā. Gadā, kad aiz dzelzs priekškara piedzimu arī es. Tagad rakstu no priekškara otras puses. Paldies Dievam! Un te atkal jādomā par Ukrainu.
(foto ar uzrakstu krieviski uz Rīgas tilta ejas – believe in yourself)
“Kamēr visa pasaule dzenājas pakaļ virtuālajam Bin-Ladenam, glābjot sevi no “starptautiskā terorisma”, aiz Kremļa sienām ar asinīm pieplūst kārtējais, Hitleram līdzīgais, briesmonis. Un ja viņu laikus neapstādinās, tad, iespējams, drīzā nākotnē šis manjaks novedīs civilizāciju līdz kārtējam pasaules karam, kuras ugunīs sadegs miljoniem un miljoniem cilvēku.”
To 03.09.2006 sacīja Aleksandrs Ļitviņenko, ko Putins noindēja ar radioaktīvo